"Sabiedrības harmoniska attīstība – audzināšanas paradigma šodienas izglītībā”

·         Audzināšana kā pieredzes nodošana

ikvienas sabiedrības sociālais uzstādījums, lai cilvēks tiktu pilnvērtīgāk sagatavots „apzinīgai un derīgai” dzīvei, lai ne tikai spētu nodrošināt savu individuālo eksistenci, bet arī iegūtu to, kas palīdz kļūst par personību.

·         Audzināšana kā attieksmes nodošana

ikviena aroda, profesijas pamatā, kur centrā virzāma filosofija jeb domāšana – saruna ar meistaru. Šobrīd tikpat kā neveidojas meistari, jo sabiedrībā nav personību.

·         Audzināšana kā garīga attīstība

sakņojas vērtībās, etniskā struktūrā un tautas pedagoģijas pamatprincipos, veidojot radoši garīgo enerģiju un inteliģenci.

·         Audzināšana kā dzīvības spēks

ikvienas ģimenes, sociālās institūcijas un sabiedrības pamats, kas nodrošina brīvības izjūtu, pašrealizāciju, paškontroli, pašaudzināšanu, pašpilnveidošanos un eksistences jēgu.